Elizabetes Dzimšanas dienā...

Man jautā par to kā piedzima Elizabete. Jautā iedot izlasīt dzemdību stāstu...

Elizabete piedzima mājās. 2017.gada 26.janvārī, plkst. 20:00. Šo pieredzi es vēl asimilēju sevī. Tas notiek paralēli ar manas piedzimšanas pieredzes un manu pirmo dzemdību pieredzes pārstrādi. Tam dodu laiku sevī, lai pildās katra mana ķermeņa šūniņa. Iespējams, es par to runāšu kādu dienu 🙂
Tas ko vēlos stāstīt, ir mirkļi, kuri sasilda mani pašu, kā vēl nedzimušu mazuli mammas klēpī. Mirkļi, kuri sasilda mani kā cilvēku, kā sievieti, kā mammu...

Elizabetes Dzimšanas Dienā viss ritēja savu gaitu, mani neviens nesteidzināja.
Mājās bija izslēgtas gaismas un dega bumbu virtene.
Mājas grīdas bija sasildītas, manām pēdām bija silti un patīkami pieskarties grīdai. Man bija patīkami staigāt pa savu māju.
Mājās bija kluss.
Pēc piedzimšanas Elizabete turpināja būt ar mani, uz manis... Vecmāte man jautāja: "Vai jūs esat gatavas svērties, mērīties, pirmai vannai un ģērbšanai?" Tikai pēc mana apstiprinājuma saņemšanas, vecmāte paņēma Elizabeti.
Pirmā mazulītes vannošanās notika man blakus. Vecmāte, klusu runājoties ar Elizabeti, nomazgāja Viņu ar vieglām un maigām roku kustībām. Pēc vannas, Elizabetei saķemmēja matiņus.
Pēc dzemdībām vecmāte man sarūpēja vieglu ēdienu un siltu tēju.
Turpmākās pēcdzemdību dienās, vecmāte brauca pie manis mājas vizītēs, bija pieejama zvanot un rakstot...

Esmu saviļņota un pēdējās dienās dzīvoju Elizabetes piedzimšanas stāstā ❤️
Paldies manām vecmātēm Līgai un Dinai par kopā piedzīvoto, par gatavošanos un satikšanos ar mazo Elizabeti ✨

Jūlija

Dzimtas sieviešu stāsts. Redzējums

Nosaucu to par Redzējumu, jo tas nebija sapnis, un tomēr redzēju...

Sievietes ar bērniem pie rokas- visi melnos apmetņos un noliektām galvām klusēdami, lēnām dodas uz priekšu. Tukšuma tumšā elpa gaisā. Tur priekšā ir kalns- pilskalns, tikai bez pils. Uzkāpjot kalnā, paveras skats ar daudziem seniem un lieliem kokiem (iespējams, ozoliem). Taču dzīvības šeit nav. Zeme ir pelēka un koki pilnīgi kaili. Kaut arī koku stumbri vēl spēcīgi un vareni, te dzīvību vairs nejūt...

Sievietes ar bērniem sastājas apļos ap katru šo koku un, sadevušies rokās, sāk lēnu deju. Lēni, lēni, pamazām... līdz deja kļūst straujāka. Viņi saplūst ar šo deju. Melnie apmetņi pazūd, un sievietes dejo gaišos garos svārkos, un bērni dejo gaišos tērpos basām kājām. Visi virpuļo šajā dejā, līdz kokiem pamazām sāk plaukt lapas, parādās zaļums. Var sajust dzīvību virmojam šajos cilvēkos, vietā un kokos. Viņi turpina dejot, līdz šie varenie, lielie koki uzzied ar baltiem ziediem- debešķīgi skaistiem. Sievietes un bērni griežas dejā, un no šiem kokiem lejā kāpj vīrieši- viņos spēks un varēšana sajūtama. Tagad dejo visi kopā, rokās sadevušies.

Visi dodas lejā no kalna, katrs ceļā uz savām mājām. Un ik vienā mājā, kad viņi turp nonākuši, sāk kūpēt skurstenis. Pavards silda. Vīri pārnākuši mājās, sievu un bērnu sagaidīti.

Uguns pavardā kuras. Silti.

Anita