Kā otro reizi pirmo gadu svinot...

Tieši pirms 11 gadiem mēs ar Tevi satikāmies, mana mīļā Alise Lotte.

Katrs bērniņš atnāk ar savu "ziņu" vecākiem- Tu atgādini par manī slēptajām bailēm un par ļaušanos dzīvei. Tava dzimšana bija neticami (jo es pat šobrīd to uztveru kā brīnumu!) harmoniska. Atceros, kā vecmāte dzemdībās teica, ka tik izteikti jūt mūsu abu sadarbošanos un Tavu līdzdalību dzimšanas procesā.

Kad uzzināju, ka Tu jau esi manī- sapratu, ka mēs noteikti satiksimies. Tikai tajā brīdī vēl īsti nezināju, kā to varēšu. Esmu ļoti jūtīga uz sāpēm un no fiziskām sāpēm paniski baidos. Taču vienlaicīgi manī bija nesatricināma sajūta, ka daba ir radījusi sievieti tādu, ka viņa spēj pati dzemdēt savu bērniņu- toreiz to saucu par romantiku, kas piedod dzīvei garšu.

Šobrīd apzinos, ka tajā brīdī man bija ļoti maz informācijas par gaidību laiku un dzemdībām, kā arī par pēcdzemdību laiku vispār nedomāju... :) Atceros, cik ļoti pārsteigta biju, kad slimnīcā vecmāte pirmajās dienās ierunājās par vēderiņa sāpēšanu bēbītim! :)

Klausot savai iekšējai sajūtai, toreiz sāku lasīt pozitīvos dzemdību stāstus "cālī" (bija sadaļa par kurioziem dzemdībās vai kas līdzīgs). Lasīju darba laikā un balsī smējos- tā vairāku mēnešu garumā! Negatīvos vai īpaši reālistiskos dzemdību stāstus toreiz izvēlējos nelasīt, kā arī citu mammu dzemdību pieredzi neklausījos.

Mums vēl ir bilde, kur pašā rīta agrumā ierodoties slimnīcā, es smejos. Jā, prieks man bija neaprakstāms- sajūta, ka drīz tiksimies. Un mani "spārnoja" apziņa, ka, lai cik ilgas un sāpīgas būtu dzemdības, pēc diennakts tās būs beigušās (toreiz vecāku sagatavošanas kursos stāstīja, ka slimnīcas iekšējie noteikumi paredz- dzemdības stacionārā ilgst maksimums 24 stundas).
Jau tās pašas dienas pusdienlaikā- Tu biji man uz punča un mēs pašas to bijām paveikušas, līdzās esot Tavam tētim!

Mūsu satikšanās pierāda, ka VISS IR IESPĒJAMS! Ik dienu, ik gadu Tu man māci mīlēt- nesavtīgi un patiesi! Ik dienu un ik gadu caur Tevi es satieku sevi!

Paldies, Mīļā!

Anita

P.S. Bildē mūsu satikšanās trešā diena.

Dvēseles rūtuča stāsts

Satikšanās stāsti mēdz būt dažādi. Šis būs par to, kā satiku savu Balto Dvēseles rūtuci un ne tikai, jo šis ir arī dvēseļu satikšanās stāsts...

Jau kādu laiku mana uzmanība nemanābi ik pa laikam novirzījās uz lakatu pusi. Stāstot māmiņai gaidībās par rebozo lakatiem, ka Meksikā tie ir daļa no kultūras, un sievietes ne tikai šūpina tajos, bet arī sedzas un var pat tikt apglabātas- jutu, ka šajos gadījumos lakats ir kā enerģijas nesējs, tas ir kā sievietes "otrā āda". Sajūtās tas šķita tik mierinoši un sildoši, kā maigā mātes mīlestība, taču vienlaicīgi sapratu, ka priekš manis derētu lakats- liels, rūtains, kā villaine... Tad kādā māmiņu nodarbības laikā vecmāmiņa, kas bija atnākusi, lai palīdzētu pieskatīt bērniņus- stāstīja un rādīja sarkanu lielu lakatu, kuru vienmēr ņemot līdzi, jo mazāko (šķiet 8 mēnešus jauno) mazbērniņu nomierina šis lakats un tā smarža, lai kur viņi atrastos. To stāstot, mazulītis tika apsegts šajā lakatā, kur arī drīz vien viņš iemiga... Toreiz atcerējos, ka arī manai meitai bija rūtains, sarkans vecmāmiņas vilnas lakats, kas viņai bija gan sedziņa, gan ēna tiešajos saules staros- tas bija visur, kur bija viņa savos pirmajos dzīves gados...

Sajūta manī bija, es to biju pamanījusi un atpazinusi, taču atļāvu tai būt.

Maijas dziedošos rūtučus atklāju jau kādu laiciņu atpakaļ. Atceros, kā vīram teicu- kāds no šiem rūtučiem būs arī mūsu mājās, jo tas ir kas tāds, kas nes sevī mīlestību, ar kādu tas radīts. Šo pievienoto vērtību es ļoti, ļoti vēlējos arī savās mājās. Ik katra rūtuča stāsts mani uzrunāja, pie kāda pat asara nobira, citu pārlasīju vairākas reizes... un rūtuči bija krāsaini un dažādi, skaisti un iekārojami, taču neviens nebija Mans. Līdz tajā rītā ieraudzīju šo ierakstu un šo rūtuci- visu redzēju kā kopumu, lasīju drīzāk sajūtās, nekā fiziski, jo, tiklīdz ieraudzīju, zināju, ka šis ir MANS. Uzrakstīju ziņu RūMai, ka šis ir ļoti mans, taču, ja kādai vairāk vajadzīgs, tad to pieņemšu. Saņēmu atbildi, ka, diemžēl, rūtucis ceļos pie kādas citas... Pieņēmu, ka tad tā vienkārši ir jābūt... Kad tās dienas pēcpusdienā saņēmu ziņu, ka dažādi notikumi jau risinājušies un rūtucis šobrīd var būt mans. Aiz saviļņojuma asaras iezagās manās acīs, un es gavilēju- jo sajūtās tas jau bija mans, tagad tas notika fiziski.

Caur šo rūtuci satiku arī sev tuvas un mīļas dvēselītes- es šo sajūtu atpazinu, kaut fiziski neesam šajā dzīvē tikušies. Šī tuvības sajūta nezina robežu, tā atpazīst Savējo pāri visam, un katrs vārds ievibrē tikai mums zināmā frekvencē.

Satikšanās notika dažādos līmeņos. Arī stāstam ir dažādi "zari", kas savijās vienā ceļā. Šis ir mans Dvēseles rūtuča satikšanās stāsts.

Šajā ceļā es pieredzēju to, cik ļoti visums darbojas vairākās vietās vienlaicīgi, lai notiktu tas, kam tajā brīdī ir jānotiek. Tā sajūta ir vienkārši fantastiska!

Pateicībā-

Anita

Mandarīnu smaržas stāsts

Tas notika jau gandrīz 17 gadus atpakaļ...

Viss sākās ar mandarīnu smaržu, ko sajutu kādā darba dienas rītā īgna, ieejot savā kabinetā. Šajā telpā mēs strādājām trīs... Viss, ko no tā rīta atceros, ir mandarīnu smarža, kas uzbāzīgi piepildīja visu telpu. Toreiz uz svešinieku pat nepaskatījos. 

Kādu laiku vēlāk 20.decembrī mana kolēģe rīkoja pasākumu brīvā atmosfērā (nu, nekādi nespēju vairs atcerēties kāds bija kopā sanākšanas iemesls)- tur bija viņas draugi un kolēģi. Arī es. Piekritu braukt tikai tāpēc, ka visas dienas garumā kolēģi mani mēģināja pierunāt. Vakarā man pakaļ atbrauca nepazīstams puisis, kurš man šķita bezgala iedomīgs. :) Taču tas bija tikai sākums...

Viss saviesīgais pasākums pagāja, jauniegūtajam paziņam visvisādi "izrādoties" man, kas šķita visai aizdomīgi un jocīgi...

Jaunā gada pirmajā dienā mēs sākām dzīvot kopā. Taisnības labad jāsaka- vēl joprojām dzīvojam kopā.

Šodien to visu atceroties, šķiet komiski, kā dzīve centās pievērst manu uzmanību tieši šim cilvēkam. Labu laiku pirms šī pasākuma manai mammai kāds puisis piedāvāja samainīt mašīnas. Viņa teica, lai es pieejot pie loga darbā un pasaku vai mainīt. Toreiz paskatījos pa logu un teicu, ka šādu maiņu nevar veikt un vispār es viņam neticētu (vēlāk sapratu, ka šis ir "Paskaties Nr.1"). Tad darbā lasot dokumentu, kur stabiņā bija sarakstīti, ja nemaldos, ap 50 uzvārdiem- pie viena apstājos un smējos gandrīz līdz asarām, cik jocīgs man tas šķita (šis bija "Paskaties Nr.2"). To es uzzināju, kad pēc iepazīšanās sēdējām mašīnā un runājām par šo un to. Es pajautāju kāds tad ir viņa uzvārds. Tad sekoja mandarīnu smaržas rīts (manās sajūtās tas ir "Paskaties Nr.3"), līdz beidzot mēs iepazināmies jau iepriekš minētajā pasākumā.

Man pašai šķiet, ka mūsu pazīšanās sākumā nav bijis daudz romantikas. Taču to nevar noliegt, ka dzīves romantikas šeit bijis pa pilnam. 💖

P.S. Un, jā, man ir uzvārds, par kuru es tik ļoti smējos! Un, jā, es ticu un uzticos visus šos gadus tam puisim, kuru toreiz redzēju pa logu! Un mandarīnu smarža atgādina, ka tuvojas Ziemassvētku laiks!

Mīlestībā-

Anita

Iedvesmas stāsts

Lasot šo ierakstu FB šajā vasarā, radās ideja- cik forši būtu, ja šos skaistos, saviļņojošos stāstus varētu atrast vienkopus! PALDIES!

Iveta:

Pirms 12 ar pus gadiem mēs kopā te likām CSDD teorijas eksāmenu pie pretējiem datoriem 😊. Un pēc eksāmena mēs iepazināmies 10.tramvajā 🤗Tā gadās... Ja tramvajā Tevi uzrunā smaidīgs puisis, nekur nav garantijas, ka viņš Tevi neapprecēs 😄🤗



Ive♥️

Liktenīgā satikšanās

Šeit ir vieta stāstiem par satikšanos- neaizmirstamu un skaistumu vairojošu mūsu dzīvē. Mēs savā ceļā satiekam dažādus cilvēkus- dažas šādas tikšanās mūsu sajūtās kļūst ļoti īpašas...

Dvēseles rūtuča stāsts

Piedzimšanas stāsti

Šeit ir vieta stāstiem par piedzimšanu, ienākšanu šajā pasaulē.

Ēna, bailes un sapņa piepildījums...

Kā otro reizi pirmo gadu svinot...

Elizabetes Dzimšanas dienā...

Viņš un Viņa

Šeit ir vieta stāstiem par romantisku satikšanos, kā arī par Sievietes un Vīrieša satikšanos.

Iedvesmas Stāsts

Mandarīnu smaržas stāsts

Dzimtas sieviešu stāsts

Tavs Stāsts

Ja arī Tev ir satikšanās stāsts, ar ko padalīties- stāsts, kas apliecina mīlestības klātesamību un dzīves daudzkrāsainību.

Raksti: sirdsstasts@gmail.com

Tavu stāstu publicēšu šeit 3-5 dienu laikā, bez recenzēšanas. Tāpēc zem stāsta paraksties tā, kā vēlies, lai tas parādītos arī šeit- savu īsto vārdu, pseidonīmu vai vienu burtu.

PALDIES, ka vēlies padalīties ar savu satikšanās stāstu!

VAIROSIM SKAISTO KOPĀ!