Satikšanās stāsti
mēdz būt dažādi. Šis būs par to, kā satiku savu Balto Dvēseles
rūtuci un ne tikai, jo šis ir arī dvēseļu satikšanās stāsts...
Jau kādu laiku mana
uzmanība nemanābi ik pa laikam novirzījās uz lakatu pusi. Stāstot
māmiņai gaidībās par rebozo lakatiem, ka Meksikā tie ir daļa no
kultūras, un sievietes ne tikai šūpina tajos, bet arī sedzas un
var pat tikt apglabātas- jutu, ka šajos gadījumos lakats ir kā
enerģijas nesējs, tas ir kā sievietes "otrā āda".
Sajūtās tas šķita tik mierinoši un sildoši, kā maigā mātes
mīlestība, taču vienlaicīgi sapratu, ka priekš manis derētu
lakats- liels, rūtains, kā villaine... Tad kādā māmiņu
nodarbības laikā vecmāmiņa, kas bija atnākusi, lai palīdzētu
pieskatīt bērniņus- stāstīja un rādīja sarkanu lielu lakatu,
kuru vienmēr ņemot līdzi, jo mazāko (šķiet 8 mēnešus jauno)
mazbērniņu nomierina šis lakats un tā smarža, lai kur viņi
atrastos. To stāstot, mazulītis tika apsegts šajā lakatā, kur
arī drīz vien viņš iemiga... Toreiz atcerējos, ka arī manai
meitai bija rūtains, sarkans vecmāmiņas vilnas lakats, kas viņai
bija gan sedziņa, gan ēna tiešajos saules staros- tas bija visur,
kur bija viņa savos pirmajos dzīves gados...
Sajūta manī bija, es
to biju pamanījusi un atpazinusi, taču atļāvu tai būt.
Maijas dziedošos
rūtučus atklāju jau kādu laiciņu atpakaļ. Atceros, kā vīram
teicu- kāds no šiem rūtučiem būs arī mūsu mājās, jo tas ir
kas tāds, kas nes sevī mīlestību, ar kādu tas radīts. Šo
pievienoto vērtību es ļoti, ļoti vēlējos arī savās mājās. Ik
katra rūtuča stāsts mani uzrunāja, pie kāda pat asara nobira,
citu pārlasīju vairākas reizes... un rūtuči bija krāsaini un
dažādi, skaisti un iekārojami, taču neviens nebija Mans. Līdz
tajā rītā ieraudzīju šo ierakstu un šo rūtuci- visu redzēju
kā kopumu, lasīju drīzāk sajūtās, nekā fiziski, jo, tiklīdz
ieraudzīju, zināju, ka šis ir MANS. Uzrakstīju ziņu RūMai, ka
šis ir ļoti mans, taču, ja kādai vairāk vajadzīgs, tad to
pieņemšu. Saņēmu atbildi, ka, diemžēl, rūtucis ceļos pie
kādas citas... Pieņēmu, ka tad tā vienkārši ir jābūt... Kad
tās dienas pēcpusdienā saņēmu ziņu, ka dažādi notikumi jau
risinājušies un rūtucis šobrīd var būt mans. Aiz saviļņojuma
asaras iezagās manās acīs, un es gavilēju- jo sajūtās tas jau
bija mans, tagad tas notika fiziski.
Caur šo rūtuci satiku
arī sev tuvas un mīļas dvēselītes- es šo sajūtu atpazinu, kaut
fiziski neesam šajā dzīvē tikušies. Šī tuvības sajūta nezina
robežu, tā atpazīst Savējo pāri visam, un katrs vārds ievibrē
tikai mums zināmā frekvencē.
Satikšanās notika
dažādos līmeņos. Arī stāstam ir dažādi "zari", kas
savijās vienā ceļā. Šis ir mans Dvēseles rūtuča satikšanās
stāsts.
Šajā ceļā es
pieredzēju to, cik ļoti visums darbojas vairākās vietās
vienlaicīgi, lai notiktu tas, kam tajā brīdī ir jānotiek. Tā
sajūta ir vienkārši fantastiska!
Pateicībā-
Anita
