Foto: Jānis Albāts
Pirms entajiem gadiem man ļoti mīļais Pūķis iedeva izlasīt kādu grāmatu. Un kopš izlasīšanas tā vienmēr ir bijusi manā grāmatu plauktā, lai es tai varu ar acīm pieskarties. Un atcerēties.. Tā ir Ursulas Le Gvinas grāmata "Jūrzemes burvis". Par to, ka ir tādi brīži dzīvē, kad mūsu pasaulē ienāk Ēna. Tai nav veidola, tā nākusi no Aizzemes, biedē, zina mūsu īsto vārdu un līdz ar to atņem mūsu spēku un saprātu. Un tā būs mūsu dzīvē tik ilgi, līdz mēs saņemsim drosmi, beigsim bēgt no Ēnas un nostāsimies tai pretī ar seju, nosaucot tās vārdu. Kas ir šīs Ēnas vārds, to grāmatas varonis meklē, līdz ieiet savā klusumā tik dziļi, ka ierauga to tajā. Vai varat uzminēt? Kad viņš nostājas Ēnai pretī un nosauc skaļi savu vārdu - Geds!, ēna ar savu bezveidīgo ķermeni un neesošo muti nosauc to pašu vārdu. Jo Ēna izrādās daļa viņa. Un tad Geds un Ēna saplūst vienā veselumā. Bailes var uzvarēt tikai tad, kad mēs uzdrošināmies ieraudzīt savu Ēnu, mēs iepazīstam to. Sens dziedājums vēsta - "vien klusumā vārds, vien tumsā gaisma, vien nāvē dzīve: spilgti mirdz vanaga ceļš tukšo debesu tālē". Gaisma rodas tumsā. Tās ir viena veseluma daļas. Kā Gedam saka viņa skolotājs - "vai tev nekad nav ienācis prātā, ka spēku ieskauj briesmas - tāpat kā gaismu ieskauj ēna? Ikviens mūsu mākslas vārds vai darbs kalpo vai nu labajam, vai ļaunajam! Pirms tu runā vai rīkojies, tev vienmēr jāzina, kāda maksa par to būs jāmaksā!" Šeit sarunājas divi burvji, taču mūsu katra rokās ir tieši šie paši instrumenti, par kuriem tiek runāts - vārds un rīcība. Kā es tos izmantoju? Kādam mērķim?
Pēdējo mēnešu laikā kopš jaunā gada es pieķēru sevi diezgan bieži lietojam vārdu - baidos. Gan tad, kad tas tiešām attiecās uz bailēm, gan tad, kad pilnīgi varēju iztikt bez šī vārda. Un savu Ēnu sejā es sastapu martā, kad piepildījās viens no maniem lielajiem sapņiem. Dīvaini, vai ne? Ēna, bailes un sapņa piepildījums. Drosmes rūtuča vēstījumā vasarā es pieminu divas sarunas, kas būtiski izmainīja manu tālāko ceļu. Viena no tām pavēra iespēju aizsākties Sirds dejai novembrī. Bet par otru es solīju uzrakstīt, kad šīs sarunas temats piepildīsies. Nu tas ir noticis. Tās bija mājdzemdības 9.martā. Es sirdī nojautu, ka man būs jādzemdē vienai, jo mana dzemdību īpatnība ir tāda, ka "vārtiņi" veras lēni un tad pēkšņi kā slūžas tiek parauti vaļā un viss notiek pārdesmit minūtēs. Kā vecmāte pēc tam man teica - "es zināju, ka tā būs, jo tu vairākas reizes mūsu sarunās teici, ka tev bail, ka es nepaspēšu atbraukt. Un bailes pievelk to, no kā mēs baidāmies." Es pati biju saistīta ar savu Ēnu. Reiz Sirds dejā mēs izdejojām sievišķības tēmu, un man par pārsteigumu man parādījās Senmātes vārds. Šī bija mūsu reize satikties. Tajā brīdī, kad pēkšņi nogāja ūdeņi un jutu, ka slūžas palaistas, es zvanīju vecmātei un teicu, lai steidzas šurp, bet mēs ar mazo viņu droši vien jau gaidīsim. Vīru ar puišiem aizraidīju uz otru mājas galu un pati paliku viena. Kad jutu, cik strauji veros vaļā, visu sagatavoju un pēdējā brīdī mani pārņēma panika. Te nu es sastapos ar savu sapni - dzemdēt mājās. Taču realitātē, kad tas tuvojās piepildīšanās brīdim, man bija jāsastopas ar savu baiļu veidoto radījumu, ar savu Ēnu. Vien nāvē dzīvība.. Tik daudz tautas dziesmu par rūpīgi izravēto taku uz pirti, ko iet sieva radību brīdī, un nekad nezina, vai nāks pa to atpakaļ. Slimnīcā vienmēr bija prātam tāda kā drošības sajūta, kā knupis bailēm. Un nebija laika tika daudz klausīties sevī, cik uzticēties tam, ko saka speciālists. Vai mājdzemdībās zinošas vecmātes klātbūtne. Un te nu es paliku viena. Mans vienīgais "speciālists", kurā ieklausīties - ķermenis. Instruments - ticībai atvērta sirds un vārds, lūgšanas. Tas bija brīdis, kad es satiku Senmāti. Pirmo sievieti, kas aizsāka Radīšanas brīnumu. Es viņu neredzēju, tikai jutu, ka tajā brīdī es saslēdzos ar kaut ko dziļu, spēcīgu un sirds gudru. Es pieskāros Austras kokam, kurš šajā rūtucī dzied tikai dažas rindiņas - jauni puiši veci tapa, to kociņu meklējot. Zīda saknes, zelta zari, sidrabiņa lapiņām.. Es pieskāros mītam. Tas ir kaut kas, ko sastapt vaigā nevar, tam var pieskarties sirdī, sapnī, nojausmā. Tam ir senas un dziļas saknes, plaši zari, kuriem nav gala, tie apvijas apkārt pasaulei un ievijas atkal atpakaļ sevī, un zilas, svētījošas debesis, kas ieplūst šajos zaros un lapās. Kad Filips ieslīdēja manās rokās, es nespēju neko citu, kā tikai atkārtot - paldies tev, Dievs, paldies tev, Dievs..! Un atlaist Senmāti, kas smaidot ieslīdēja atpakaļ Saknēs. Kad piepildās kāds no lielajiem sapņiem, to var pavadīt bailes, mēs varam sastapt savu Ēnu, jo lielie sapņi mūs izmaina, tie atver iespēju iepazīt sevi dziļāk. Ir pagājis gandrīz mēnesis, un šodien ar Jūrzemes burvja izlasīšanu un Austras koka rūtuča palaišanu šeit es tāpat kā Geds atlaidu Ēnu. Jo panikas lēkmes mani pārņēma vēl dažas reizes šī mēneša laikā. Tādas, kad es jutu Ēnu ar visu ķermeni un pirmajā brīdī metos bēgt. Taču katru reizi pēc asaru plūdiem un balstoša pleca līdzās, pēc iziešanas cauri baiļu miglai, es pagriezos pret Ēnu ar seju un saplūdu ar to. Jo tā ir daļa manis. Ne bailes, panika. Tieši Ēna. Tā ir kā ceļš. Uz dziļāku, patiesāku sevi. Tā ir viena no lietām, ko atcerēties mani mudina Jūrzemes burvis.
Mums katram ir instrumenti - vārds un rīcība. Katram ir sapnis, kāds mīts. Ir burvju zizlis gaismai, lai parādītu ceļu. Ejam, ticam, sapņojam, piepildām un izmantojam savus vārdus un spēku zinoši!
Maija
